Dzīve pēc bērnunama
Kā ir uzsākt patstāvīgas gaitas pēc uzaugšanas institūcijā?

Raidījumā “Dzīve pēc bērnunama” esam uzklausījuši vairāku cilvēku pieredzes stāstus, uzsākot patstāvīgas gaitas pēc uzaugšanas institūcijā.


Viņi atzīst, ka tas nebija viegli.

“Bija brīži, kad tiešām vajadzēja to plecu, to atbalstu, to palīdzību. Kaut kā mēģināju to situāciju pats sagremot. Esmu uzaudzis un gājis to ceļu viens. Ja man tagad būtu pie pleca kāds cilvēks, kas atbalstītu, man būtu grūti ar to samierināties,” saka Danils, uzaudzis bērnunamā.

Karīna, uzaugusi bērnunamā un internātskolā: “Esmu diezgan trakam posmam izgājusi cauri. Tādas sajūtas bija, ka tu esi kaut kur izlaists, tu vispār nezini, kas ir robežas, ko var darīt un ko - nē. Alkohols, narkotiskās vielas, ļoti daudz tusējos. Tāds milzīgs haoss.”

“Bija grūti. Es to naudu, ko mums sākumā deva, godīgi sakot, pat neatceros, jo tas bija pamatīgs stress. Negaidīti, mēs nebijām tam vispār gatavas,” saka Santa, augusi vairākos bērnunamos.

“Tik ilgi, kamēr esi tajā vidē, kas tevi degradē, tu nevari izaugt. Es izdarīju ļoti radikāli, aizejot prom no visiem, šķiroties. Pa Rīgu divus gadus klīdu viens, staigāju gar skatlogiem, paskatījos, cik viss ir skaisti, ar to arī pietika. Žogu piekrāsoju. Ko tik es te nedarīju!?” pauž Kaspars, uzaudzis bērnunamā.

Dmitrijs, aprūpēts zīdaiņu namā, uzaudzis bērnunamā: “Esi pieradis pie tiem brāļiem, māsām, mammām. Izej ārā, tu esi dzīvoklītī viens pats. Viens ir tas emocionālais, otrs - tev tajā brīdī jādomā par visu, par iztiku. Tev iedod dzīvojamo platību, bet tev jau neiedod darbu.”

“Man palika astoņpadsmit gadi. Valkas dome iedeva dzīvokli. Tajā pašā laikā es mācījos Valmieras mākslas vidusskolā. Bija grūti sabīdīt to darbu kopā ar skolu. Vajadzēja izvēlēties – vai nu viens, vai nu otrs. Es izvēlējos darbu, lai es varētu “pavilkt” dzīvokli,” atzīst Kristīne, augusi ģimenē, tad bērnunamā, tad ģimenē un atkal bērnunamā.

Raidījuma tapšanas laikā saņēmām arī citu cilvēku komentārus, novērojumus. Rakstīja arī citi, kuri pieredzējuši ko līdzīgu. Tas liecina – gan ārpusģimenes aprūpes sistēma, gan atbalsts pēc tās nav pilnībā sakārtots.

Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere: “Problēma - ir noteikts, ka bērns pieaugušā statusā ieiet, sasniedzot 18. dzimšanas dienu. Bērna attīstība ir ļoti individuāla. Tas netiek ņemts vērā. Rodas tā lielā atšķirība starp bērniem, kas ir ģimenē. Viņam nav tās situācijas – viņš ir gatavs vai nē. ”

Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāve Ārija Martukāne: “Kaut vai esot tajā pašā audžuģimenē, viņam tiek arī pateikts – tie cilvēki nekas tev nav; viss, tev ir jāiet projām. Tiek pieņemts lēmums par izbeigšanu. Jaunietis 18 gados saprot šos tekstus – viss, mana uzturēšanās šeit ir beigusies. Varu aicināt jūs iedomāties, kā tas ir, kad patstāvīgas dzīves gaitas būtībā jāuzsāk ar pusotras lappuses dokumentu – ar neskaidriem, sausiem teikumiem Ministru kabineta noteikumos.”

Bez vecāku gādības palikušiem bērniem, sasniedzot pilngadību, ir tiesības saņemt:
  • vienreizēju pabalstu patstāvīgas dzīves uzsākšanai - 218 eiro;
  • jaunietim ar invaliditāti – 327 eiro;
  • vienreizēju pabalstu sadzīves priekšmetu, mīkstā inventāra iegādei – 820 eiro;
  • dzīvokļa pabalstu vai telpu līdz 24 gadu vecumam;
  • ja turpina mācīties – mēnesī 109 eiro;
  • maksas atvieglojumus sabiedriskajā transportā.

Loģiski liktos - ar vienu kāju vēl bērnunamā, ar otru - nākamajā dzīvesvietā.


Pirmais izaicinājums: kur es dzīvošu?

Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš: “Latvijas pašvaldībām nav sava dzīvojamā fonda tādā līmenī, lai 14 grupām, ko nosaka likums, varētu šos mājokļus piešķirt. Ja mēs skatāmies, kāda situācija ir Rīgā, tad tur uzskaitē bija 400 cilvēku, piešķir apmēram 34. Tātad - faktiski pieci, četri gadi jāgaida.”

Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders: “Mēs strādājam pie sociālo māju būvniecības programmas, kur pašvaldības varēs saņemt Eiropas Savienības fondu naudu šādu īres namu būvniecībai. Attiecīgi plānots, ka tiek 700 dzīvokļi uzbūvēti rezultātā.”

“Kopumā ir divi pabalsta veidi likumā par dzīvokļa jautājumu risināšanu. Viens - izīrēšana, otrs - mājokļa pabalsts,” piebilst Mārtiņš Auders.

Pieņemsim, ka dzīves vieta ir atrasta. Ko tālāk? Ar valsts un pašvaldību finansiālo atbalstu parasti nepietiek.

Labklājības ministrijas (LM) pārstāve Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Rita Paršova: “Aktuāls jautājums, lai veicinātu, ka jaunieši turpina mācīties un iegūst arī augstāko izglītību. Šogad ar 1. septembri ir izveidota stipendija “Studēt gods”, kas šobrīd ir piešķirta daudzbērnu ģimenēm. Mēs no LM puses iezīmējam, ka jāskata arī bāreņiem, bez vecāku gādības palikušajiem, lai saņemtu stipendiju papildus, ja viņi sekmīgi mācās. No 1. janvāra ir palielinātas, lai jaunieši varētu turpina mācīties un konkurēt darba tirgū.”

Precizējot – ikmēneša mācību pabalsts ir no 64 eiro mēnesī pacelts līdz 109 eiro.

“Grūti bija atrast oficiālu darbu. Sāku strādāt celtniecības firmās, bet es tur esmu nullīte, tas nav mans latiņš. Tad tu domā, kā es varēšu atrast darbu, ja es neko nemāku pat tajā jomā. Mētājos sākumā pa darba vietām,” stāsta Danils.

“Kaut kā spontāni izdomāju braukt prom uz Holandi. Sapratu, kā ir strādāt. Strādāju tur pa 14, 16 stundām ļoti grūtus darbus siltumnīcā. Atgriezos atpakaļ uz Igauniju, sāku strādāt mēbeļu fabrikā. Tad man bija veselības problēmas, uztaisīja mugurai operāciju pēc dzemdībām. Man ārsti pateica, ka varu aizmirst visu dzīvi par fizisku darbu,” atzīst Kristīne.

Nodarbinātības valsts aģentūras Cēsu filiāles Karjeras konsultante Inguna Kaupuža: “Mans uzskats ir, ka karjera sākas ģimenē. Ja ir bērni, kas nāk no bērnunamiem, protams, tas pamatloks, pamatuzdevums būtu izglītības iestādēm, skolotājiem, karjeras konsultantiem. Ir jāstrādā pie tā, lai pašā, pašā skolas vecumā bērns mēģinātu saprast.”

Pirms septiņiem gadiem 68% jauniešu, vaicājot, kādu atbalstu vēlas saņemt, atbildēja – strādāt konkrētā darba vietā. Projekta autori rekomendēja veicināt subsidētas darbavietas.


Jāpatur prātā, ka šos - dzīvesvietas un karjeras - izaicinājumus pavada gūtās psihoemocionālās traumas. Tās nereti traucē virzīties uz priekšu.

“Tā iziešana. Kaut ko mēģina darīt. Es arī te apkārt klausos – mēs kaut kā līdz galam nesaprotam, kas ir svarīgs, uzsākot patstāvīgu dzīvi. Ir virzība uz priekšu, viennozīmīgi, bet ir daudz, ko darīt, lai audzētu šo bērnu pašapziņu un lai viņi pēc tam būtu laimīgi cilvēki,” saka Karīna.

“Tā vienīgā lieta, par kuru man ir žēl, ka es tajā laikā sevi nemīlēju. Man tas ilgus gadus vilkās līdzi. Terapijā es tiku ar to galā. Sāku 26 gados. Tajā laikā es strādāju lielā uzņēmumā, labā amatā, man bija ceļojumi, bet es jutos ļoti nelaimīga. Es nevarēju saprast - kāpēc. Sāku nesaprast, kas ar mani notiek. Sāku krist apātijā. Es gadu nerunāju par bērnību. Tas, ko sev biju izdarījusi, izejot no bērnunama, es pateicu – viss, šis posms ir beidzies. Tā neesmu es. Tagad es esmu jauns cilvēks. Tas nav iespējams. Tu esi viens vesels,” pauž Karīna.

Latvijas Psihoterapeitu asociācijas pārstāve Inese Putniece: “Psihoterapija ir dārgs pakalpojums. Tas tāds ir visā pasaulē. Ir tomēr vairākās valstīs apdrošināšanas kompānijas, kas šo te paredz. Es pieņemu, ka arī Latvijā šis jautājums varētu sakārtoties.”

Veselības ministrijas Ministra padomniece politikas plānošanas jautājumos Marta Krivade: “Ja cilvēkam ir kādi sarežģījumi ar psihisko vai mentālo veselību, tad viņam ir vairākas iespējas: var griezties pie sava ģimenes ārsta vai var griezties pie psihiatra, vai arī pie narkologa. Gan psihiatrs, gan narkologs ir valsts apmaksāti pakalpojumi. Trešais pakalpojums, ko esam ieviesuši kopš maija, ir psihologa konsultācijas, ko apmaksā valsts - caur ģimenes ārstu līdz desmit konsultācijām bez maksas.”

Tas, kādēļ jaunieši pārstāj uzticēties pieaugušajiem, ir skaidrs un saprotams. Viņi daudzkārt ir bijuši pievilti, jutušies neuzklausīti, dažreiz pat atgrūsti. Te svarīga ir arī apkārtējie. Negatīvā attieksme, aizspriedumi mēdz iesakņoties un likt justies citādam. Tas liek uzdot jautājumu – kam es turpmāk uzticēšos?

“Ja tu apņemies un šo jēgu ieraugi, esi gatavs. Tas nebūs viegli. Sitīs, tiešām sitīs dzīve tā, kā nekad. Es esmu pats uz sevi pieredzējis, ka tuva, liela mīlestība, draudzība tiek izmantota. Tu zini, ka uz tevi skatās šakāļu bars un gaida, jo tie ievainotie - tādi, kā bijām reiz mēs -, tā ir vislabākā ēsma. Ļoti svarīgi ir blakuscilvēki, līdzcilvēki, mentori, skolotāji,” atzīst Kaspars.

Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere: “Viens pakalpojums, kas tiešām trūkst, ir mentoru pakalpojums. Ģimenē tie ir vecāki. Vecāki vai kāds tuvinieks, kuram rūp bērna dzīve, bet, aizejot no institucionālās aprūpes, arī ir vajadzīgs pieaugušais. Mums bija priekšlikums ieviest kā obligātu, lai tas būtu visās pašvaldībās. Ar to iet ļoti lēni. Labklājības ministrija nesaka - nē. Ir pilotprojekts gadu no gada, bet tas aptver ļoti mazu skaitu šo jauniešu. Katram tāda palīdzība ir vajadzīga!”

Pērn Labklājības ministrijai bijusi iespēja nodrošināt pakalpojumu 54 jauniešiem. Pirmo reizi, 2019. gadā, šo pilotprojektu īstenoja biedrība “Mentor Latvia”.

“Mentor Latvia” pārstāve, mentore Lolita Cīrule: “Var kļūt jebkurš cilvēks, kurš ir gatavs veltīt savu laiku un enerģiju, lai palīdzētu kādam. Tā nav profesija. Pāri visam tā ir iekšējā vēlme dalīties. Dalīties ar savu dzīves pieredzi, savām prasmēm.”

“Viens, kas man ir palicis atmiņā, bija iedalīts: bērnnamnieki un mājas bērni. Es domāju, kur ir tā atšķirība? Mājas bērni - viņi dzīvoja to dzīvi, viņi redzēja, ko un kā. Mājās taču kaut kas ir jādara, jāuzkopj grīdas. Mums bija viegli varbūt bērnunamā, bet grūti tajā brīdī, kad mēs izejam uz to patstāvīgo dzīvi,” atzīst Dmitrijs, aprūpēts zīdaiņu namā, uzaudzis bērnunamā.

“Tas, kas nepazūd un kas saglabājas tajā visā - šie cilvēki atrodas nevienlīdzīgā pozīcijā. Vienmēr mēs varam redzēt, ka ir dalījums, kur viņi tiek skatīti kā tādi, kuriem ir problēmas, kuri mums, cilvēki pat reizēm domā, traucē,” stāsta Artūrs Pokšāns, sociālantropologs.

Lai arī šī raidījuma mērķis ir skaidrot par dzīvi pēc ārpusģimenes aprūpes, tomēr nevaram neatzīt – tam ir visciešākā saistība ar to, kāda ir bijusi pieredze uzaugot.

Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāve Ārija Martukāne: “Par veiksmes stāstiem mēs varētu runāt, izejot no tā, kādā ārpusģimenes aprūpes formā viņi ir bijuši. Man savā darbā, ilgstoši esot gan kā audžumammai, gan vadot atbalsta centru, gan vadot profesionālo audžuģimeņu apvienību, gan darbojoties Bērnu labklājības tīklā, tas secinājums ir diezgan vienāds visām organizācijām. Bērni ļoti staigā pa aprūpes formām. Nevienam no maniem septiņiem pieņemtajiem bērniem nav bijis mazāk par trīs aprūpēm pirms manis. Trīs - minimums; maksimums bija 13 vietas 16 gados.”

“Šo trīs gadu laikā ir ievērojami samazinājies bērnu skaits bērnu aprūpes iestādēs. Lai to samazinātu, iestādēs ir veikta virkne reforma attiecībā uz ārpusģimenes aprūpi, ir izveidotas specializētās audžuģimenes, ir izveidoti ārpusģimenes aprūpes atbalsta centri, kuru uzdevums ir sniegt atbalstu vecākiem, kuri uzņem bērnus, arī veicina šo uzņemošo ģimeņu skaita pieaugumu,” norāda Rita Paršova, Labklājības ministrijas pārstāve, Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte.

“Daudzas ģimenes ir gatavas uzņemt tieši mazus bērnus. Dažiem ir vieglāk ar maziem bērniem, savukārt citi uzskata, ka bērns pa šiem gadiem nav saņēmis tādu lielu traumu - ir iespēja labāk tikt galā. Diemžēl lielāki bērni paliek, tā teikt, aiz borta. Ja iedziļināmies statistikā, katrs trešais bērns tiek pārvietots. Tas liecina ne par to labāko. Mums mērķis nedrīkst būt neievietot bērnu bērnunamā “tikai labāk, lai viņš ir audžuģimenē”. Šīm ģimenēm ir jābūt kompetentām,” atzīst Lilija Geža, adoptētāja, vecāku izglītības programmu “PLECS”, “KETBA ” trenere, mentore.

Pērn 568 bērni ievietoti iestādēs, 1377 audžuģimenēs, 5059 atrodas aizbildnībā. No viņiem - 78 bērni, kuri ir ārpusģimenes aprūpē, ir ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem. Pagājušo gadā adoptēti 117 bērni.

“Grieķijā ir 10,9 miljoni iedzīvotāju. Ārpusģimenes aprūpē viņiem ir 60 bērni, jo tur ir ļoti spēcīga ģimenes sistēma. Kaut vai viens radinieks būs dzīvs, bērns neaizies ārpusģimenes aprūpē. Latvijā ārpusģimenes aprūpē ir pāri 5000 bērnu. Vai tas nav rādītājs tam, ka mūsu sabiedrībā kaut kādas lietas pilnīgi nesaprot cilvēki? Kaut kādas vērtības mums ir pilnīgi greizas? Mēs neesam sabiedrība, kura mīl savus bērnus. Mēs esam diezgan vardarbīga sabiedrība. Tas ir stāsts par mums. Te nav vainīgi bērni. Man gribētos pateikt - kaut kas, ko mēs nesaprotam un nedarām,” norāda Ārija Martukāne, Latvijas Bērnu labklājības tīkla pārstāve.

Kopā 6004 – tie nav tikai skaitļi. Tie ir bērni un jaunieši mūsu valstī. Cilvēki starp mums, kuriem lielā dzīve vēl tikai priekšā. Kāda tā būs? Uz to mēs nevaram atbildēt.

Tā nav atkarīga, kā mēdzam dažreiz domāt, tikai no viņiem pašiem. Tie ir bērni un jaunieši, savējie, kuriem jābūt ir blakus, un nav vainojami pie pieaugušo pieļautajām kļūdām.
Dzīve pēc bērnunama
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Par "Dzīve pēc bērnunama" saturu atbild SIA "VALMIERAS TV".


#SIF_MAF2021
This site was made on Tilda — a website builder that helps to create a website without any code
Create a website